Skarbā dzīve Latgalē; Edgars ar Līga dalās piedzīvotajā jeb kāpēc laukos vairs nav viegli (2)

Atceros, kā reiz devāmies ciemos pie mūsu draugiem Māra un Kristīnes uz laukiem. Viņi pirms gada bija nopirkuši māju, izremontējuši to un ieviesuši saimniecību. Mēs braucām ar sajūsmu — re, kur tā ir, īstā dzīve

Sava māja, savi produkti, klusums, daba. Atgriezāmies pēc nedēļas ar pilnīgi citām domām. Un, kad pēc pāris mēnešiem uzzinājām, ka draugi ir pārdevuši visus lopus un tagad māju izmanto vienkārši kā vasarnīcu — nebijām pārsteigti. Tāpēc, ka sapratām: uzturēt saimniecību laukos mūsdienās — tā nav romantika un nav ceļš uz pārtikušu dzīvi.

Kā viss sākās — sapnis par laukiem

Māris ar Kristīni ciemojās pie mums pirms kāda pusotra gada. Mēs toreiz dzīvojām pilsētas nomalē, blakus bija ciems. Skaists, sakopts. Upe, kalni, baznīca. Govis mauj, gaiļi dzied. Augusta vakars, saule visu apkārtni krāso zeltā. Svētlaime. Draugi iemīlējās. “Lūk, kur ir jādzīvo,” teica Māris. “Sava māja, sava saimniecība, savi produkti. Pilsēta ir nomocījusi.” Mēs viņus sapratām. Paši par ko tādu domājām.

Viņi sāka meklēt. Māris gribēja netālu no pilsētas — lai nepieciešamības gadījumā varētu ātri aizbraukt. Atrada ciemu 24 kilometru attālumā no pilsētas, upes krastā. Zemesgabali lieli, pa divdesmit trīsdesmit simtdaļām. Mājas pamatīgas. Nopirka vecu, bet stipru māju par 25 tūkstošiem. Zemesgabals divdesmit piecas simtdaļas. Visa vasara, rudens un ziema pagāja remontdarbos un sagatavošanās procesos. Izremontēja šķūni, uzbūvēja jaunu kūti vistām, aprīkoja aploku cūkām. Ziemā pabeidza pirti.

Līdz pavasarim viss bija gatavs. Nolēma ieviest lopus — vistas, zosis, pāris kazu, telīti, divus sivēnus. Plāns bija ambiciozs: izveidot lielu saimniecību, pēc tam vest pienu, gaļu, olas pārdošanai uz pilsētu.

Pirmā dīvainība — vietējie rādīja ar pirkstu pie deniņiem

Māris sāka jautāt ciema iedzīvotājiem, kurš pārdod putnus vai lopus. Pārdeva daudzi. Bet visi uzreiz brīdināja: “Gaļai.” Kad uzzināja, ka pilsētnieki gatavojas ieviest pilnvērtīgu saimniecību dzīvošanai — smaidīja. Vai rādīja ar pirkstu pie deniņiem. “Ko jūs? Kam jums to vajag?”

“Kā kam? Būs savi produkti. Ekoloģiski tīri. Pēc tam paplašināsimies, sāksim pārdot pilsētā.”

“Un cik galvu gribat ieviest, lai iztiktu no saimniecības?”

Māris pastāstīja par plānu — telīte, pāris cūku, kazas, vistas, zosis. Vietējie smaidīja vēl plašāk. Spieda roku, vēlēja veselību un… vairāk pacietības. Māris nesaprata, kas par lietu. Domāja — skauž, ka pilsētniekiem ir nauda saimniecībai.

Mēs atbraucām — un sākām saprast

Mēs aizbraucām pie viņiem maijā. Saimniecība jau bija: divdesmit vistas, desmit zosis, divas kazas, divi sivēni. Telīti vēl nebija paņēmuši — nolēma sākt ar mazumu. Pirmā diena bija kā pasakā. Pamodāmies, izgājām pagalmā — putni klukst, kazas brēc. Skaistums! Kristīne iedeva mums groziņu: “Ejiet, palasiet olas kūtī.” Mēs aizgājām. Salasījām desmit olas. Svaigas, siltas. Sieva sajūsmā. Pēc tam Māris pasauca palīgā pabarot cūkas. Mēs aizgājām.

Lūk, šeit viss sākās…

Divi sivēni, katrs ap piecdesmit kilogramu smags, rij barību kā negudri. Māris ieber viņiem spaini kombinētās lopbarības, pievieno vārītus kartupeļus, samaisa. Cūkas bļauj tā, ka ausis krīt ciet. “Cik daudz viņas ēd?” — es jautāju.

“Kādus piecus kilogramus kombinētās lopbarības dienā katra. Plus dārzeņi, mizas, ko vien atrodu.”

“Un cik maksā kombinētā lopbarība?”

“Piecdesmit kilogramu maiss — divdesmit eiro. Pietiek kādām piecām dienām.”

Es ātri galvā pārrēķināju. Sanāk, ka tikai barībai divām cūkām aiziet vairāk nekā 120. Tas ir, ja baro minimāli.

“Un cik cūka sver, kad to jau var ēst”

“Simts līdz simt divdesmit kilogramu. Sešu septiņu mēnešu laikā nobarojam.”

Rēķinu tālāk. Septiņi mēneši, 120 mēnesī barībai — 840. Divām cūkām. Plus sivēnu iegāde, plus darbs, plus neparedzētie izdevumi. Cūka beigās — simts kilogramu. Tīrā gaļa sanāk procenti sešdesmit — sešdesmit kilogrami. Pēc tirgus cenām cūkgaļa maksā 4.20 rubļu kilogramā. Tātad ieņēmumi no cūkas — smieklīgi. Mīnuss par barību — beigās vēl zaudējumi par divām cūkām.

Stop. “Māri, vai tu rēķināji, vai tas atmaksājas?”

Viņš kļuva drūms. “Rēķināju. Ja pērk tikai barību — neatmaksājas. Pašam jāaudzē dārzeņi, jāsagatavo graudi. Vai jāatrod lētāk.”

“Un tu audzē?”

“Mēģinu. Bet 0,25 ha — tas ir maz. Kartupeļus iestādīju, burkānus, bietes. Bet ar to ziemai nepietiks. Nākas piepirkt klāt.”

Otrā diena — realitāte kā auksts ūdens

Otrā diena sākās sešos no rīta. Gailis sāka kliegt tā, ka es salecos gultā. Māris teica, ka ir pieradis. Kristīne arī. Bet es redzēju — viņi ir noguruši.  Pēc brokastīm Māris gāja slaukt kazas. Mēs ar sievu gājām viņam līdzi. Kazas dod maz piena. Kādi divi litri dienā katra. Četri litri uz divām. Daļa tiek kazlēniem, pāri paliek kādi trīs litri.

“Kāpēc tad turēt?” — jautāju.

“Nu kā kāpēc, savs piens. Naturāls.”

Es klusēju. Veikalā litrs piena maksā 1.10 Trīs litri — 3.30. Mēnesī — tāpat daudz, daudz izdevīgāk. Kaza ēd sienu, kombinēto lopbarību, dārzeņus. Plus kopšana, laiks, spēks. Ekonomiskā jēga tiecas uz nulli. Pēc pusdienām Kristīne gāja ravēt dārzu. Mēs palīdzējām. Pusi dienas karstumā rāvām nezāles. Vakarā Māris laboja žogu — cūkas mēģināja parakties apakšā. Pēc tam nesa ūdeni vistām, zosīm, kazām. Tad tīrīja kūti. Līdz vakaram viņš bija kā izspiests citrons.

“Katru dienu tā?” — jautāja sieva Līga draudzenei Kristīnei .

“Katru,” — pamāja Kristīne. “No rīta celšanās sešos. Pabarot visus. Izslaukt. Iztīrīt. Pēc tam dārzs. Pēc tam atkal barot. Vakarā atkal tīrīt, barot, slaukt. Gulēt ejam desmitos. Bez brīvdienām.”

Mēs saskatījāmies. Tas taču ir katorgas darbs.

Ekonomika, kas nesaiet kopā

Vakarā sēdējām ar Māri, sarunājāmies. Es pajautāju tieši: “Vai tas ir tā vērts? Tu esi rēķinājis reālo peļņu?”

Viņš nopūtās. “Rēķināju. Daudzas reizes. No vienas cūkas, ja pērk barību, tīrā peļņa ir kādi 80. No divām — maksimums 200.”

“Tātad septiņu mēnešu darba laikā tu nopelnīsi 200?”

“Nu jā. Ja nebūs kritumu, problēmu.”

“Māri, tie ir 28 eiro mēnesī. Turklāt tu strādā katru dienu no rīta līdz vakaram.”

Viņš pamāja. “Es saprotu. Vietējie man paskaidroja. Lai iztiktu no saimniecības, vajadzīgi apjomi. Simts simt divdesmit cūkas minimums, lai nopelnītu vismaz tūksti mēnesī. Vai divdesmit trīsdesmit govis. Vai tūkstošiem vistu.”

“Un vai tas ir iespējams?”

“Uz divdesmit piecām simtdaļām zemes? Nē. Vajadzīgi hektāri zemes. Simtiem hektāru. Jāceļ lielas kūtis, govju kūtis, cūku kūtis. Jāpērk traktors, aprīkojums. Jāalgo darbinieki. Tie ir miljoniem vērti ieguldījumi.”

“Tātad maza saimniecība neatmaksājas?”

“Neatmaksājas. Var turēt sev — pāris vistu, vienu cūku. Lai būtu sava gaļa. Bet kā bizness — bezjēdzīgi. Darba ieguldījums neatmaksājas ar peļņu.”

Kāpēc laukos ir labas mašīnas un mājas

Trešajā dienā mēs devāmies ar Māri uz kaimiņu ciemu pēc lopbarības. Pa ceļam redzējām govju ganāmpulkus. Lielus. Simtiem galvu. Tās ir zemnieku saimniecības — tie, kuri spēja paplašināties pirms kādiem divdesmit gadiem, kad vēl varēja. Ciemā pie daudzām mājām stāvēja labas mašīnas. Jauni apvidus auto, krossoveri, džipi. Mājas pamatīgas, sakoptas. “Domāju, ka viņi visi dzīvo no lopiem,” — es saku.

Māris pasmīnēja. “Nē. Lielākā daļa strādā maiņu darbu. Aizbrauc uz mēnesi diviem, atgriežas, atpūšas. Sievas vai nu strādā budžeta iestādēs — skolā, bērnudārzā, bibliotēkā — vai pie vietējiem zemniekiem. Lopus tur sev, nevis peļņai.”

“Un kāpēc nepārceļas uz pilsētu?”

“Māja sava. Dārzs. Klusums. Dzīvot šeit ir patīkamāk. Bet naudu nopelna pilsētā.”

Loģiski. Līdz nedēļas beigām mēs bijām pārguruši. Un mēs taču palīdzējām tikai pāris stundu dienā. Bet Māris ar Kristīni rāva pa divpadsmit četrpadsmit stundām. Lauku dzīves romantika izgaisa otrajā dienā. Palika smags darbs, nogurums, netīrumi, mēslu smaka, bļaujoši gaiļi sešos no rīta.

Jā, olas savas. Jā, piens naturāls. Jā, gaļa būs sava. Bet par kādu cenu? Mēs ar sievu atklāti parunājām. Es teicu: “Zini, es vairs negribu pārcelties uz laukiem.” Viņa pamāja. “Es arī. Tas ir pārāk smagi. Un galvenais — ekonomiski bezjēdzīgi.”

Stāsta fināls

Māris izturēja vēl kādus trīs mēnešus pēc mūsu aizbraukšanas. Pēc tam pārdeva kazas, cūkas gaļai. Atstāja tikai vistas — kādas divdesmit. Olām. Māju paturēja. Vasarā tur brauc kā uz vasarnīcu. Dzīvo, atpūšas. Māris iekārtojās maiņu darbā — aizbrauc uz mēnesi, atgriežas. Kristīne strādā attālināti. Naudu nopelna pilsētā. Laukos atpūšas.

Kad es pajautāju, vai viņš nenožēlo, Māris atbildēja godīgi: “Nē. Es pamēģināju, sapratu, ka tas nav mans. Saimniecība mūsdienu realitātē — tas ir vai nu milzīgs bizness ar miljoniem vērtiem ieguldījumiem, vai hobijs pensionāriem. Peļņai tas nestrādā. Ja nu vienīgi morālais gandarījums — ēd savu izaudzēto, dabīgu, tīru. Bet es parēķināju: vienkāršāk par to pašu naudu un laiku visu nopirkt veikalā. Un darba mazāk.”

Mēs ar Līgu esam pateicīgi par šo braucienu. Tas sagrāva mūsu ilūzijas par pārtikušu lauku dzīvi. Pēc šādas lauku pieredzes mēs nolēmām atpūsties labā viesnīcā civilizācijā. Rezervējām viesnīcu un bijām sajūsmā par iespēju padzīvot pieczvaigžņu viesnīcā pēc tiem apstākļiem, kuros bijām. Ticiet man, pēc tā sāk novērtēt labas viesnīcas.

Jā, laukos ir labi. Kā vasarnīcā, kā atpūtas vietā. Bet uzturēt saimniecību, pabarot sevi no zemes — 2026. gadā tas nav reāli bez milzīgiem ieguldījumiem. Laiks ir mainījies. Ekonomika ir mainījusies. Tas, kas strādāja mūsu vecmāmiņām, tagad nestrādā. Un paldies Dievam, ka mēs to sapratām uz sveša rēķina, nevis no savas pieredzes. Vai jūs gribētu savu saimniecību, vai varbūt jau ir bijusi līdzīga pieredze?